Vai jums jau ir 18 gadi ?
Akohola lietošanai ir negatīva ietekme, tā pārdošana, iegādāšanās un nodošana nepilngadīgajām personām ir aizliegta.
Alus vēsture
ĒĢIPTE
ALUS DARĪŠANAS
PIRMSVĒSTURE

Dažādu savvaļā augošo augu ievākšanu var uzskatīt par alus darīšanas pirmsvēsturi. Senie ēģiptieši uzskatīja, ka visas tiesības uz alus darīšanu no apiņiem un dzēriena izgudrošanu pieder dievam Ozīrisam. Viņš arī nodevis tautai mākslu izgatavot miežu iesalu. Līdz mūsdienām ir saglabājušies alus darītavas fragmenti, tā piederēja neatvairāmajai Nefertiti. Sienu freskās attēlota valdniece, lejot alu caur sietiņu – tas bija viens no veidiem, kā attīrīt dzērienu no piemaisījumiem. Šāds sietiņš redzams Lielbritānijas muzejā.

Viena no senajām receptēm, kas saglabājusies līdz mūsu dienām, vēsta, ka labus miežu graudus vairākas reizes mērcē, līdz izveidojas «pārslas», tās izžāvē, no tiem pagatavo maizi. Pievieno ieraugu, maizes virskārtu apgrauzdē un turpina nostādināt ūdenī. Iegūto šķidrumu izkāš.

Alus, tāpat kā sīpoli un maize, ietilpa ēģiptiešu galvenajā pārtikas sarakstā.

Dienas deva piramīdu celtniekiem bija trīs maizes, trīs trauki ar alu un dažas galviņas sīpolu un ķiploku. Sens papiruss vēsta, ka Aleksandrijā dzīru laikā alu sajauca ar vīnu un medu. Alus darīšanas centrs Ēģiptē bija pilsētiņa Peluzija, tāpēc dažkārt šo dzērienu dēvē par «Peluzijas dzērienu». Ptolemaja dinastijas valdīšanas laikā tika ieviests speciāls alus nodoklis.

MEZOPOTĀMIJA
“NEZINĀT ALU NOZĪMĒ NEZINĀT PRIEKU”

Kā liecina uzraksti uz III gadsimta p.m.ē. māla plāksnītes, valdnieka alusdarītavā Lagašas pilsētiņā trijos mēnešos tika pārstrādātas 300 tonnas miežu.

Alus darīšanas tehnoloģija ir aprakstīta uz vairāk nekā 5000 gadu senām šumeru māla plāksnītēm. Vācu arheologs E.Hubers ir atradis rakstiskas liecības (3000 gadu p.m.ē.) par vairāk nekā 15 dažādu alus šķirņu gatavošanu.

Šumeriem pat it kā esot bijusi paruna «Nezināt alu nozīmē nezināt prieku». Šumeri, asīrieši zināja vairāk nekā 70 dažādas alus šķirnes. Alus tika dalīts saldajās, tumšajās un gaišajās šķirnēs.

Pats populārākais bija tumšais alus ar nosēdumiem un nelielu alkohola daudzumu. Dažas alus šķirnes tika bagātinātas ar dažādiem garšaugiem, kuri radīja alus rūgteno garšu. Alus tika izmantots arī kā tirgošanās prece.

Šumeri alus darītājus atbrīvoja no došanās karagājienos.

Alus darīšanas un tirgošanas standartizācijas noteikumus (1792. – 1750. g.p.m.ē.) radīja valdnieks Hammurapi. Bet Babilonijā alu darīja arī sievietes, pirms tam tas nebija atļauts. Ja tika pārkāptas normas cenu noteikšanā, bija bargi sodi. Viltota alus izgatavotājs tika noslīcināts vai viņam par sodu līdz pašai nāvei bija jādzer šāds viltots alus.

SENĀ GRIEĶIJA

Senajā Grieķijā, kura bija bagāta ar dažādiem vīniem, alu necienīja. Tas tika uzskatīts par nabagu dzērienu. Tomēr ārsts Hipokrats alum ir veltījis grāmatu.

Aristotelis savukārt ir rakstījis par cilvēku dīvaino uzvedību, apreibstot ar alu, tie ir krituši atpakaļ, nevis šūpojušies uz sāniem, kā ierasts pēc vīna lietošanas. Te gan jāatceras, ka grieķi dzēra vīnu, kas atšķaidīts ar daudz ūdens.

SENĀ ROMA

Senās Romas iedzīvotāji praktiski nelietoja alu, tas ir raksturīgi arī daudzām mūsdienu romāņu tautām, kuras nodarbojas ar vīnogu audzēšanu. Ir zināma Plīnija Vecākā liecība par alus gatavošanu no kviešiem Dienviditālijā.

Svētkos par godu dievietei Cererai tika dzerts alus.

No kā arī cēlies alus nosaukums «Cervisia» Itālijā un «Cerveza» Spānijā. IV gadsimtā Eiropā alus bija nabadzīgo dzēriens.

INDIJA

Indijā alu darīja pēc Āfrikas tautu metodēm. Kā izejvielu izmantoja citas lauksaimniecības kultūras. Apreibinošo dzērienu sanskritā dēvēja par «sura». Austrumu un dienvidaustrumu Āzijā rīsus kultivēja jau no IV tūkstošgades pirms mūsu ēras.

Venēciešu ceļotājs Marko Polo pēc ceļojuma pa Ķīnu (XIII gs.) atzīmēja, ka iedzīvotāji no rīsiem un garšvielām gatavoja dzērienu, no kura varēja noreibt kā no vīna. Kā zināms no vēlāka laika perioda budistu mūku liecībām, alu tie ir lietojuši ne mazāk kā eiropieši.

Mūsdienās Tibetas un Nepālas tautas alu gatavo no miežiem, bet izmanto arī rīsus un prosu.

INKI

Alu pazina arī pirmskolumba Amerikā, kur kultivēja kukurūzu. Pamatizejvielas, lai pagatavotu alu, bija graudi un iesals. Parasti tos sajauca vienādās daļās un aplēja ar ūdeni uz vienu diennakti. Pēc tam saberza, līdz izveidojās mīklai līdzīga masa. To aplēja ar verdošu ūdeni un pievienoja aukstu ūdeni – izveidojās ieraugs. Veicot vēl dažas gatavošanas manipulācijas, iegūto šķidrumu raudzēja. Pēc tam filtrēja caur augu sietu.

Iegūto kukurūzas alu varēja glabāt 15 stundas.

Kukurūzas alus tika pagatavots pēc vietējām tradicionālajām metodēm, tam tika pievienoti pipari, un šādu alu sauca par «čiču». Brazīlijā no grauzdētiem graudiem darīja tumšo (melno) alu. Šī tradīcija ir saglabājusies atsevišķos Amazones augšteces reģionos.

ĀFRIKA

Abesīnijas kalniene un Ziemeļāfrika, kā uzskata krievu biologs N.Vavilovs, ir savvaļas miežu dzimtene. Strabons, kas dzīvoja mūsu ēras sākumā, ir piefiksējis alus izgatavošanas tradīcijas Etiopijā.

Mirušo pavadīšanas ceremoniju rituālos ir izmantots alus. Kapā blakus nelaiķim, kuru novietoja ar seju pret dzimtajām vietām, lika arī saimniecības mantas, ēdienu un alu. Līdzīgi to darīja jau senie ēģiptieši. Visi ceremonijas viesi dzēra alu un ēda ziedojumam pagatavotu kazas gaļu.

 

Sudānas, Ugandas, Zambezi un Kongo upes baseina tautas vietās, kur neauga palmas, alu pagatavoja no afrikāņu prosas.

 

Portugāļu jūrasbraucēji (1505.g – 1506.g) vēsta par alum līdzīgu dzērienu Mozambikā, dienvidu un centrālajā Āfrikā, kur par izejvielu izmantoja arī kukurūzu. Daudz vēlāk Kongo sāka gatavot alu no ievestajām cukurniedrēm.

EIROPA

Alus bija tradicionāls dzēriens tautām, kuras apdzīvoja Eiropu VI un V gs. pirms mūsu ēras. Arī ķeltiem, kas tajā laikā dzīvoja Gallijas teritorijā, tas bija zināms. Poseidonijs I gs. pirms mūsu ēras ir atzīmējis, ka alu gatavo no kviešiem un medus. Gallijā alus bija tautas dzēriens un saucās «sogma».

Šis senais ķeltu alus mūsdienās ir saglabājies Ziemeļfrancijā, Beļģijā un Anglijā. Alus nacionālais dzēriens bija arī senajiem vāciešiem. Romas vēsturnieks Tacits savā sacerējumā «Par vāciešu izcelšanos» ir atzīmējis dzērienu no miežiem un kviešiem, kas rūgšanas veidā tiek pārvērsts par ko līdzīgu vīnam.

Alu, ko pagatavoja vāciešu un gallu tautas, atšķīrās ar skābenu garšu.

Pirms notika lielā tautu pārceļošana uz Romas impēriju IV– VII gs. mūsu ērā, bija zināmas trīs alus darīšanas metodes:

  • izmantojot ieskābušu mīklu,
  • no maizes iesala,
  • no iesala un graudu maisījuma.

Alu pagatavoja, to bagātinot ar ozola mizām, koku lapām, rūgtām augu saknēm un citiem aromātiskiem augiem. Šim nolūkam izmantoja rozmarīnu, salviju, lauru koku augļus u. c. Bet visdīvainākais ir tas, ka tajā laikā alus darīšanas procesā neizmantoja apiņus.

Informējam, ka lai nodrošinātu vislabāko Cēsu alus mājas lapas darbību un uzlabotu lietošanas pieredzi, tiek izmantotas sīkdatnes (cookies angļu val.).
Uzzināt vairāk
Piekrītu